Es uzskatu, ka Eiropas zaļā kursa politika kopš tās intuīcijas un piemērošanas 2019. gada decembrī ir iezīmējusi svarīgu un skaidru robežu starp ekonomiku, kuras pamatā galvenokārt ir fosilie ogļūdeņraži, un ekonomiku, kuras pamatā ir atjaunojamas izcelsmes degvielu ieviešana. Eiropas Kopiena ar globālu autoritāti pirmo reizi ir izvirzījusi mērķi līdz 2050. gadam panākt neto nulles emisiju līmeni. Tas būs iespējams, attīstot ekonomiku, kuras pamatā ir tīrs ūdeņradis. Lai to panāktu, mums būs jānovērš ūdeņraža enerģijas sistēmu lielais vājums, uzglabāšanas drošība un šis brīnišķīgais enerģijas nesējs. Starp epohālajiem risinājumiem ir cietvielu uzglabāšana, kas balstās uz nanotehnoloģijām, progresīviem materiāliem un fotoniku. Šis uzglabāšanas režīms garantē augstu enerģijas blīvumu gan gravimetriskajās, gan tilpuma attiecībās, nodrošinot ļoti augstus drošības standartus. Tāpēc ieguldījumi un pētniecība būtu jānovirza šā konkrētā mērķa sasniegšanai.