Itālija saskaras ar ievērojamām problēmām uzņēmējdarbības atbalstīšanā, jo īpaši tiem, kas vecāki par 35 gadiem. Daudzas dotācijas un finansēšanas programmas izslēdz pieredzējušas personas, kuras ir ieguvušas prasmes, kas vajadzīgas, lai izveidotu veiksmīgu uzņēmējdarbību. Turklāt augstie nodokļi par ES dotācijām samazina to reālo ietekmi, jo uzņēmumiem ir jāmaksā PVN, saņemot līdzekļus, iegādājoties materiālus un veicot pārdošanu. Birokrātija ir vēl viens būtisks šķērslis. Uzņēmējdarbības uzsākšanas process ir dārgs un laikietilpīgs, ar augstām notāra nodevām un ilgstošiem apstiprinājumiem. Līdz brīdim, kad tiek saņemti līdzekļi, daudzi uzņēmēji jau ir parādos. Elastīgāka piekļuve aizdevumiem un vienkāršoti dotāciju pieteikumi veicinātu inovāciju uzplaukumu. Itālijas dienvidos lielas zemes platības paliek neizmantotas. Daudzās no šīm zemēm ir nepieciešama paaudžu maiņa, bet jaunākās paaudzes bieži vien dodas uz ziemeļiem, lai meklētu labāk apmaksātu darbu. Dienvidi ir Itālijas autentiskuma un augstas kvalitātes produktu kodols, bet, ja šī tendence turpināsies, tās ekonomiskais un kultūras mantojums būs apdraudēts. Pandēmijas sekas ir vēl vairāk paātrinājušas uzņēmumu slēgšanu, savukārt ģimenes, kas saskaras ar finansiālām grūtībām, mazāk tiecas atbalstīt augstāko izglītību saviem bērniem. Tas veicina ciklu, kurā tikai 10 % bērnu, kuru vecākiem ir tikai vidusskolas diploms, izdodas iegūt universitātes grādu, bet 37 % pat nepabeidz vidusskolu. NEET īpatsvars joprojām ir augsts, proti, 21 % salīdzinājumā ar ESAO vidējo rādītāju.