Ceturtā daļa ES iedzīvotāju ziņo, ka viņiem ir invaliditāte, t. i., vairāk nekā 100 miljoni cilvēku. Tomēr saskaņā ar Eiropas Revīzijas palātas sniegto informāciju ES darbībām personu ar invaliditāti atbalstam ir bijusi tikai ierobežota ietekme. Cilvēki ar invaliditāti ikdienas dzīvē joprojām saskaras ar dažādiem diskriminācijas veidiem un šķēršļiem. Daudzas sabiedriskās ēkas un transporta sistēmas joprojām nav pieejamas. Darba vietā viņi ir nepietiekami pārstāvēti un nesaņem pienācīgu atbalstu, lai paliktu nodarbināti. Bērniem ar invaliditāti ir grūti piekļūt iekļaujošai izglītībai, kas atbilst viņu vajadzībām. Un viņi arī saskaras ar būtiskiem šķēršļiem piekļuvē veselības aprūpei, sportam, kultūrai un politiskajai līdzdalībai. Šie sistēmiskie šķēršļi ievērojami palielina sociālās atstumtības un nabadzības risku. Protams, galvenā loma ir dalībvalstīm, bet ES ir jāuzņemas vadošā loma un jācenšas panākt stingrākas darbības. Lai gan ES stratēģijā invaliditātes jomā 2021.–2030. gadam ir noteikti vērienīgi mērķi, pašreizējā uzraudzības sistēma skaidri neparāda, kā ES fondi uzlabo cilvēku ar invaliditāti dzīvi. Lai novērstu šīs nepilnības, ES būtu ievērojami jāpalielina finansējums pieejamības uzlabošanai, jāiegulda iekļaujošās izglītības programmās, jāatbalsta profesionālās integrācijas iniciatīvas un jāuzsāk izpratnes veicināšanas kampaņas, lai apkarotu stereotipus. Šo darbību stiprināšana ir ne tikai tiesību jautājums, bet ir būtiski veidot taisnīgāku Eiropu, kurā ikviens var dzīvot ar cieņu un neatkarīgi neatkarīgi no spējām.