Pilsoniskajā forumā es sēžu blakus savai vecmāmiņai. Mēs izskatām jaunākos klimatadaptācijas plānus, kurus kopīgi izstrādājuši visu vecumu iedzīvotāji. Lēmumi nav viegli, bet tie ir pārredzami un balstīti uz labākajām pieejamajām zināšanām. Viņa atceras laiku, kad nākotne bija kaut kas kontrolējams ar lejupejošām stratēģijām mēģināja to bloķēt. Bet šodien mēs pret to izturamies vairāk kā pret kopīgu apvārsni, ko veido pierādījumi, atmiņa un rūpes. Mēs pieņemam nenoteiktību, bet neignorējam to. Pirms jebkura svarīga lēmuma pieņemšanas mēs rīkojam Dabas konsultācijas. Zinātnieki, mākslinieki, iedzīvotāji — gan jauni, gan veci — sanāk kopā, lai interpretētu ekosistēmu signālus kā daļu no mūsu demokrātiskā procesa. Mēs jautājam: Kas ir piemērots tiem, kas nāk pēc mums? Kas dzīvajai pasaulei ir jāplaukst? Mēs izturamies pret mūsu dabisko vidi kā partneri, ar kuru sadarboties. Grans saka, ka mūsu iestādes ir mainījušās. Mēs tagad pārvaldām, nodrošinot līdzsvaru starp balsi un struktūru, asamblejām, vietējām iniciatīvām un atbildīgām iestādēm, kas strādā saskaņoti. Taisnīgums neaprobežojas tikai ar ienākumiem vai identitāti. Oglekļa budžets tiek sadalīts starp paaudzēm un aprūpes plūsmām, izmantojot vecumam atbilstošas sistēmas. Tehnoloģijas netiek pielūgtas. Visas nozīmīgākās inovācijas tiek pārskatītas starppaaudžu paneļdiskusijās. Eiropas Savienība, kurā es darbojos, ir kooperatīva balss, veidojot nolīgumus, kas ilgst, vienlaikus nevairoties no domstarpībām, kad uz spēles ir likts taisnīgums, klimats vai miers. Nākotne mēdza justies tālu. Tagad es to redzu katrā lēmumā, ko mēs pieņemam.