Būdama HER-autisma brīvprātīgo komandas līdzdibinātāja, sociālā antropoloģe un trīs bērnu māte, tostarp desmit gadus veca, nerunājoša meita ar autismu, es iztēlojos Eiropu, kas patiesi pieņem daudzveidību ne tikai kā politiku, bet arī kā ikdienas praksi. Daudzveidība nav problēma, kas jāpārvalda. Neatkarīgi no tā, vai šī daudzveidība izriet no vecuma, dzimuma, izcelsmes, invaliditātes vai veselības stāvokļa, tā būtu atzinīgi jāvērtē un jāatspoguļo visos dzīves aspektos. Invaliditāte ir viena no daudzajām cilvēka pieredzes izpausmēm. Tā kā gandrīz katram ceturtajam ES iedzīvotājam ir kāda veida invaliditāte, sociālā iekļaušana nav maznozīmīgs jautājums — tai ir būtiska nozīme demokrātijā. Es stingri atbalstu ES mēroga personīgās palīdzības shēmas izveidi, kuras pamatā ir autonomija, izvēle un cieņa. Tas ir nozīmīgs solis ceļā uz pilnvērtīgu un neatkarīgu dzīvi. Tāpat ētiskai, iekļaujošai tehnoloģijai ir milzīgs potenciāls uzlabot saziņu, pieejamību un ikdienas dzīvi visu spēju cilvēkiem un visām paaudzēm. Vadoties pēc empātijas, tehnoloģija kļūst par spēcīgu ekvalaizeru. Mums kā eiropiešiem ir arī jānodrošina, ka mūsu iestādes runā skaidrā, iekļaujošā valodā, lai visi iedzīvotāji varētu saprasties, piedalīties un tikt uzklausīti. Empātijai jākļūst par būtisku politiskā dialoga daļu kā demokrātiskai nepieciešamībai. Politika, ko mēs veidojam šodien, noteiks rītdienas solidaritāti un taisnīgumu. Eiropa visiem nav sapnis. Tā ir atbildība.