Iedzīvotāji kļūst arvien pelēkāki, un mēs tam neesam gatavi. Novecošana ir universāla pieredze, un tai nav jārunā ar vientulību, invaliditāti un atkarību no citiem. Mūsdienās vecāka gadagājuma cilvēki, kuru veselība pasliktinās, vai nu pārtrauc sociālo dzīvi un paliek mājās, vai arī, ja viņu stāvoklis ir vēl vairāk pasliktinājies, pārceļas uz pansionātu. Liela daļa vecāka gadagājuma cilvēku neatbilst nevienai no šīm iespējām, lai gan viņiem joprojām ir nepieciešams sava veida atbalsts ikdienas dzīvē - viņi ir aktīvi un dzīvīgi, bet cīnās ar novecošanu vien. Aplūkojot kontekstu, jānorāda, ka 2018. gadā četras no desmit sievietēm ES vecumā no 65 gadiem dzīvoja vienas un aptuveni viena desmitā daļa vecāka gadagājuma cilvēku saskārās ar mājokļa izmaksu slogu. Šodien, visticamāk, vēl vairāk vecāka gadagājuma cilvēkiem ir grūti atļauties savu mājokli. Esmu pārliecināts, ka kopmītnes ir lielisks risinājums šim izaicinājumam. Tas ir sadarbības mājokļu veids, kurā seniori dzīvo kopā kopienas vidē. Ieguvumi? Pieejamas izmaksas (ko sadala visi iedzīvotāji), pieejama telpa, kas veidota, domājot par vecāka gadagājuma cilvēku vajadzībām, atbalsta pakalpojumi pie rokas (veselības aprūpe, maltīšu sagatavošana, transports), neatkarība, vientulības apkarošana un visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi - savstarpējs atbalsts un sociālā mijiedarbība. Pētījumi liecina, ka sociālā saikne palīdz senioriem palikt asiem un laimīgiem, uzlabojot kognitīvo elastību un garīgo veselību. Ar ES, dalībvalstu vai vietējo pašvaldību finansiālu atbalstu būtu steidzami jāattīsta kopmītnes.