Paaudžu solidaritāte ir visefektīvākā ģimenē, kas joprojām ir galvenais atbalsta sniedzējs apgādājamiem bērniem, jaunākiem pieaugušajiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuriem nepieciešama aprūpe. Tāpēc ģimenes politikai ir būtiska nozīme šā jautājuma risināšanā. Otrkārt, starppaaudžu taisnīgums attiecas uz to, kā finanšu resursi un lēmumu pieņemšanas pilnvaras tiek piešķirtas dažādām vecuma grupām, kā arī uz to, kā indivīdi var sniegt ieguldījumu taisnīgā un vecuma ziņā līdzsvarotā labklājības valsts modelī. Piemēram, vēlāka pensionēšanās un/vai elastīgs darba režīms vecākā vecumā varētu palīdzēt samazināt finansiālo slogu pensiju sistēmām. Tomēr, lai tas būtu taisnīgi, būtu jāņem vērā indivīdu spēja strādāt ilgāk, piemēram, atkarībā no viņu veselības stāvokļa, ģimenes stāvokļa, izglītības, mūžizglītības iespējām un piekļuves darba tirgum. Gan ģimenes, gan darba tirgus politikā būtu jāņem vērā, ka mūsu ģimenes kļūst daudzveidīgākas sociāldemogrāfisko īpašību ziņā, piemēram, vecuma, veselības, ģimenes sastāva, izglītības vai etniskās piederības ziņā. Tas ietekmēs dažādu ģimeņu spēju dažādos reģionos un vietās pielāgoties darba tirgum vai jauniem izaicinājumiem, piemēram, klimata pārmaiņām. Starppaaudžu dialogs, ņemot vērā visu vecumu cilvēku intereses, pieredzi un perspektīvas, ir būtisks, lai nodrošinātu, ka neviena paaudze netiek atstāta novārtā.