Lai nodrošinātu patiesu taisnīgumu starp paaudzēm, mums ir jāvirzās tālāk par ekonomikas modeļiem, kuru pamatā ir nebeidzama izaugsme. Pieeja Eiropai pēc izaugsmes atzīst, ka labklājību nevar balstīt uz resursu pārmērīgu izmantošanu, ekoloģisku iznīcināšanu, nevienlīdzības padziļināšanos un neapmaksāta aprūpes darba nepietiekamu novērtēšanu, un tas viss apdraud nākamo paaudžu labklājību. Patiess starppaaudžu taisnīgums nozīmē dzīvot planētas iespēju robežās un taisnīgi sadalīt resursus laika gaitā. Lai to panāktu, ir jāpāriet no galvenā mērķa, proti, IKP pieauguma, uz galveno politikas mērķi, proti, labklājību un aprūpi. Publiskajās investīcijās par prioritāti jānosaka sociālā un ekoloģiskā noturība — aprūpes darbs, izglītība, pielāgošanās klimata pārmaiņām —, nevis izaugsme pašas par sevi. Valdībām būtu jāuzrauga un jāvirza privātā sektora dalībnieki un finansējums, vai nu izmantojot kapitāla kontroli un valsts īpašumtiesību struktūras, lai sasniegtu plašākus sabiedrības mērķus, ne tikai rentabilitātes stimulus. Fiskālajām sistēmām būtu jāatspoguļo šī pāreja, izmantojot tādus instrumentus kā labjutība un dzimumu līdztiesības principa ievērošana budžeta plānošanā, kā arī progresīvi nodokļu pasākumi (piemēram, īpašuma nodoklis), lai nodrošinātu, ka šodienas resursu patēriņš nenāk uz rītdienas rēķina. Pēcizaugsmes feminisma pieejas integrēšana starppaaudžu taisnīgumā ir būtiska, lai nodrošinātu, ka ekonomikas sistēmas darbojas cilvēku un planētas labā — tagad un nākotnē. Runa nav tikai par kaitējuma novēršanu, bet arī par kopīgas, ilgtspējīgas labklājības veidošanu starp paaudzēm uz ierobežotas planētas.