Vispārējā tendence rietumu demokrātijās ir skaidra. Pāreja uz nulles stundu līgumiem vai pagaidu amatiem, darba drošības samazināšana, algu samazināšana un konkrētu darba veidu atbrīvošana no minimālās algas garantijām. Tas notika arī Eiropā, piemēram, ar Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā (2016/1234/ES) 3. panta 3. punktu, kas atbrīvoja transporta nozares darba ņēmējus no minimālās algas. Tajā pašā laikā arvien vairāk cilvēku balto apkaklīšu nozarē tiek pieņemti darbā kā ārējie konsultanti ar nestabiliem līgumiem, kas ir neticami saspringti un neatstāj nekādu drošību. Kāpēc mēs to darām, kāpēc vienīgā saruna ir vērsta uz "konkurētspēju" un efektivitāti, kamēr mēs paši baidāmies, ka nodarbinātība ir augsta, bet tikai šo briesmīgo darba apstākļu un līgumu dēļ? ES būtu jāiegulda vairāk resursu, lai atbalstītu politiku un ieteikumus, kuru mērķis ir uzlabot izglītības nozari, kā arī radīt labākus un drošākus darba apstākļus. Bet, ja vien lēmumu pieņemšanas process nav tikai vienpusējs, t. i., no uzņēmumiem uz ES Komisiju, neiekļaujot jaunākās paaudzes un darba ņēmēju viedokļus, kā šī pāreja var notikt?