Es domāju par Eiropas Savienību, kurā paaudžu solidaritāte ir ne tikai ideāls, bet arī realitāte, kurā vecāka gadagājuma cilvēku gudrība, jauniešu enerģija un darbspējīgā vecuma iedzīvotāju pieredze apvienojas, lai veidotu noturīgu, iekļaujošu un ilgtspējīgu sabiedrību. Šajā nākotnes ES politika ir izstrādāta ne tikai šodienas vēlētājiem, bet arī nākamajām paaudzēm. Sabiedriskās telpas ir veidotas tā, lai tās būtu piekļūstamas un mijiedarbotos dažādās vecuma grupās, izglītības sistēmas par prioritāti izvirza empātiju un pilsonisko līdzdalību, un visu vecumu balsis tiek novērtētas demokrātiskajos procesos. Lai šo redzējumu īstenotu, mums jārīkojas tagad. Pirmkārt, mums ir jāiegulda paaudžu dialogā, radot platformas skolās, kopienās un darbavietās, kur visu vecumu cilvēki var dalīties pieredzē, idejās un problēmās. Otrkārt, mums par prioritāti jāizvirza ilgtspējīga politika, kas ņem vērā ilgtermiņa ietekmi gan uz cilvēkiem, gan planētu, proti, klimata pārmaiņu, digitālās pārveides un ekonomiskās nevienlīdzības risināšana ar prognozēšanu. Visbeidzot, ES iestādēm ir jānodrošina, ka jauniešiem ir vieta pie galda — nevis kā žetoniem, bet kā vienlīdzīgiem partneriem nākotnes veidošanā. Vienotas un plaukstošas sabiedrības veidošana nozīmē atteikties no šķelšanās vecuma dēļ un pieņemt kultūru, kurā mācīšanās un atbildība tiek dalīta starp paaudzēm. Lēmumi, ko mēs šodien pieņemam, ir jābalsta uz mantojuma principu — ne tikai uz to, ko mēs tagad sasniedzam, bet arī uz to, ko atstājam novārtā. No tā ir atkarīga ES nākotne.