Es iedomājos tādu ES, kurā visu paaudžu — jauno, veco un starppaaudžu — balsis tiek vienlīdz novērtētas mūsu kopīgās nākotnes veidošanā. Patiesi plaukstoša sabiedrība būtu integrēta starppaaudžu sabiedrība: kur jaunatne nes inovācijas un enerģiju, vecākas paaudzes piedāvā gudrību un pieredzi, un vidus paaudzes palīdz savienot abas pasaules, izmantojot vadību un sadarbību. Kas būtu jādara tagad, lai to īstenotu? Katrā svarīgā politikā — no klimata līdz mājokļiem un digitālajai pārveidei — būtu jāiekļauj oficiālas apspriešanās ar jaunatnes padomēm, vecākajiem tīkliem un starppaaudžu forumiem, lai nodrošinātu, ka lēmumi sniedz labumu visām vecuma grupām. Izglītībai nevajadzētu beigties skolā. Mums ir vajadzīgas stabilas programmas, kas palīdz gados vecākiem pieaugušajiem turpināt izmantot jaunās tehnoloģijas un nodrošināt jauniešiem pilsoniskās un demokrātiskās prasmes. Pilsētām un mazpilsētām būtu jāveicina kopīgi kopienas centri, kur paaudzes var tikties, apmainīties ar idejām un veidot attiecības — no kopmītņu projektiem līdz jaukta vecuma kultūras centriem. Klimata taisnīgums pēc būtības ir starppaaudžu taisnīgums. Lēmumos ir jāņem vērā ilgtermiņa ietekme uz vidi, un jaunieši ir aktīvi jāiesaista ilgtspējas stratēģijās. Vienota Eiropa sākas ar vienotām paaudzēm. Veidosim tiltus, nevis sienas, starp vecuma grupām un izstrādāsim politiku, kas palīdzēs ikvienam iedzīvotājam neatkarīgi no vecuma sniegt ieguldījumu plaukstošā sabiedrībā un gūt no tās labumu.