Nav iespējams apsvērt taisnīgumu starp paaudzēm, neapšaubot mūsu ekonomikas sistēmas uzbūvi un mērķi. Mūsu ekonomikas sistēma ir jāpārveido par tādu, kas ir izstrādāta, lai nodrošinātu labklājību cilvēkiem un planētai gan tagad, gan nākotnē. Mūsdienu ekonomikas paradigma virza īstermiņa skatījumu, norādot, ka ekonomikas pamatā ir IKP īstermiņa rādītāji un materiālās bagātības pieaugums. Labklājības koncentrēšana ekonomikas modelī un lēmumu pieņemšanā nozīmē patiesi ilgtermiņa un preventīvu pieeju. Starppaaudžu taisnīgums nodrošinātu, ka pašreizējie lēmumi ekonomikas jomā nekaitē un neierobežo iespējas un resursus, kas pieejami nākamajām paaudzēm. ES starppaaudžu taisnīguma komisāra amata izveide ir bijis svarīgs solis šajā virzienā, taču ir jāiegulda vairāk darba, lai skaidri saistītu programmu ar nepieciešamību mainīt ekonomikas sistēmas. Iedvesmu var smelties no Velsas Nākotnes paaudžu labklājības akta, kurā politikas lēmumu pieņemšanas centrā ir izvirzīti 7 visaptveroši labklājības mērķi un noteikti pieci darba veidi šo mērķu sasniegšanai, un Nākotnes paaudžu komisārs palīdz nodrošināt valdības aģentūru pārskatatbildību. Jāpārveido ne tikai politikas veidošanas “ko”, bet arī “kā” ar jēgpilnu sabiedrības līdzdalību visos politikas procesa posmos. Labklājības ekonomikas politikas izstrādes rokasgrāmatā tas ir sīki izklāstīts, pamatojoties uz šajā attēlā izklāstītajiem principiem: