Mūsdienu sabiedrībā pastāv izteikta paaudžu nošķiršana ne tikai mentalitātes ziņā, bet arī ņemot vērā valdības vēlmes un jaunos ētikas standartus. Vecākas paaudzes, kas uzaugušas ļoti atšķirīgā sociālā un kultūras kontekstā, bieži vien nevēlas pieņemt noteiktas mūsdienu idejas, piemēram, tās, kas saistītas ar iekļaušanu, daudzveidību vai jaunām identitātes koncepcijām. Tradicionālo uzskatu nozīme, kas dziļi sakņojas izglītībā un sava laika vērtībās, dažkārt liek viņiem noraidīt šīs norises vai baidīties no tām, kuras viņi uzskata par tādām, kas liek apšaubīt viņu atsauces sistēmu. Savukārt jaunākās paaudzes, kas peldas pastāvīgi mainīgajā pasaulē, vairāk apzinās sociālā taisnīguma, dzimumu līdztiesības, minoritāšu atzīšanas un vides saudzēšanas jautājumus. Valdības arvien vairāk ņem vērā šos jaunos jautājumus un integrē tos valsts politikā, kas vēl vairāk pastiprina plaisu starp iestāžu cerībām un vecāka gadagājuma cilvēku personiskajām vērtībām. Šī paaudžu plaisa dažkārt rada spriedzi, jo gados jaunāki cilvēki vaino gados vecākus cilvēkus par viņu konservatīvismu, savukārt gados vecāki cilvēki nosoda sabiedrību, ko viņi uzskata par pārāk pieļaujamu vai nestabilu.