Lai definētu starppaaudžu taisnīgumu, tas palīdz veidot demogrāfisku skatījumu, kurā mēs visi, ejot cauri savai dzīvei, mainām lomu, ko mēs spēlējam savās ģimenēs, kopienās un sabiedrībā. Redzot caur šo lēcu, bērni, pusaudži, darbspējīgā vecuma cilvēki un pensionāri nav dažas antagonistiskas grupas ar pretrunīgām politiskajām interesēm, bet tie visi ir dažādi mūsu iemiesojumi, tikai dažādos mūsu daudzveidīgās dzīves vēstures posmos. Ņemot vērā šo daudzveidību, mūsu sabiedrības noturības palielināšana, saskaroties ar nākotnes izaicinājumiem, ir kolektīva atbildība. Indivīdi atšķiras pēc to ģenētiskā sastāva, veselības, spējām, sociālekonomiskās izcelsmes, audzināšanas un citām īpašībām, ko viņi nevar kontrolēt. Starppaaudžu taisnīgā sabiedrībā noturību nevar prasīt tikai no indivīdiem, kuriem var būt vai nebūt spējas risināt problēmas, kas saistītas ar viņu veselību, ekonomisko situāciju vai citu resursu, piemēram, zināšanu, pieejamību. Tā vietā, lai sabiedrība plauktu, noturībai vajadzētu būt sistēmiskai iezīmei attiecībā uz to, kā mūsu sabiedrība ir organizēta un kā mēs sazināmies viens ar otru no paaudzes paaudzē. Sistēmzinātne norāda, ka uz tīklu balstītas struktūras ir noturīgākas par stingrām lejupējām hierarhijām vai atsevišķu elementu nenoteiktām kopām. Tas nozīmē, ka mūsu dzīves topoloģija ir jāpārdomā, lai panāktu pareizo līdzsvaru starp indivīdiem un grupām un nodrošinātu, ka atbalsta tīkli ir tur, kur tie ir vajadzīgi.