ES, kur paaudzes apvienojas plaukstošai sabiedrībai, visu vecumu cilvēki šodien dzīvo mierīgā pasaulē ar plaukstošu dabisko vidi un sociālekonomiskām sistēmām, kas ļauj viņiem dzīvot vislabāko dzīvi — viņiem ir piekļuve izglītībai, pārtikai un mājokļiem, viņi var izmantot sabiedrisko transportu un velosipēdus, lai nokļūtu tur, kurp viņi dodas, viņiem ir piekļuve darbvietām, kas nodrošina viņiem pienācīgu samaksu par labu dzīvi. Darba dzīves beigās viņiem ir pensija, kas ļauj dzīvot bez finansiāla stresa. Tas pats attiecas uz 50 gadiem kopš šodienas, kad šie jaunieši pensionējas un pāriet no darba uz pensijām. Tas pats attiecas uz 50 gadus vēlāk, kad viņu mazbērni stāv viņu vietā. Lai to visu panāktu, politikas veidošanas procesos ir jāņem vērā politikas ilgtermiņa un transversālā ietekme uz pašreizējām un nākamajām visu vecumu paaudzēm. Lai to panāktu, ES ir jāizmanto tādi instrumenti un metodes kā stratēģiskā prognozēšana un integrēti modeļi, lai raudzītos ilgākā termiņā. Starp politikas jomām ir jāsavieno izolētība, un ir jāapspriežas ar parastiem nespeciālistiem, jo īpaši jauniešiem kā starpniekiem paaudzēm, kas vēl nav dzimušas, lai zinātu viņu vajadzības, bailes un vēlmes attiecībā uz šodienas un nākotnes pasauli. Šai iesaistei ir jābūt jēgpilnai un reāli jāietekmē politika. Piemēri par iestādēm nākamajām paaudzēm un starppaaudžu taisnīgumu no visas pasaules var kalpot par piemēriem, no kuriem ES var mācīties un uz kuriem balstīties.