Es esmu stingri pārliecināts, ka cieņa un kopumā cilvēka audzināšana balstās uz agrīno bērnības gadu. Bērns ir kā mazgāšanas sūklis, kas absorbē visu. Ja viņš dzird apvainojumu, viņš to atkārtos un sliktā gadījumā to iegaumēs, nesaprotot tā nozīmi, attiecīgi, ja viņš būs liecinieks labam darbam, tad bērns to atcerēsies un, visticamāk, mēģinās to atkārtot. Šajā gadījumā ģimenes vide un uzmanība, ko viņa velta savam bērnam, ir ārkārtīgi svarīga personas kā izglītotas un cieņpilnas personas izaugsmei. Es uzskatu, ka izglītības iestādes kopā ar vecākiem ir visefektīvākais līdzeklis, kas var novērst pusaudžu novirzīšanos no pareizā ceļa. Ar jauna cilvēka acīm esmu bijis liecinieks vispārējai necieņai, kas vērsta gan pret saviem vienaudžiem, gan pret vecāka gadagājuma cilvēkiem. Gandrīz visi tie, kas kaut kādā veidā aizskar citu cieņu, nesaņēma nepieciešamo uzmanību no saviem vecākiem. Es vienmēr esmu pievērsis uzmanību tam, kad es nonācu pie tēzes, ka lielākajā daļā naida gadījumu pret otru personu tā ir problēma. Ir daudzas politikas, kas vērstas gan uz ģimenēm, gan izglītības iestādēm attiecībā uz individuālu uzmanību bērniem, bet varbūt, ja notiek regulārākas konsultācijas starp vecākiem un skolotājiem, tad abas puses varēs koordinēt savu rīcību un atrisināt problēmu, kas, protams, ne vienmēr nāk no viņiem.